Mācīšanās
Laiks un pulkstenis ikdienas ritmā
Pulkstenis kļūst saprotams, kad tas saistās ar pusdienām un vakara pasaku. Kā mācīties laiku dzīvē, ne tikai uz papīra.
· 2 min lasīšanai
„Pēc piecām minūtēm” bērnam var nozīmēt jebko — gan visai īsu brīdi, gan ļoti ilgu. Laika izjūta attīstās lēni, un tikai ap sešu septiņu gadu vecumu bērni sāk to saprast tā, kā to saprotam mēs. Pulkstenis palīdz laiku padarīt redzamu, bet tikai tad, ja tas saistās ar kaut ko, kas bērnam ir svarīgs.
Laiks kļūst svarīgs, kad no tā kaut kas atkarīgs.
No dienas notikumiem uz stundām
Sāciet ar pazīstamo: celšanās, brokastis, dārziņš, pusdienas, vakara pasaka. Sakārtojiet šos notikumus secībā — uzzīmējiet tos vai izmantojiet attēlus — un tikai tad pievienojiet pulksteni. Bērns jau zina, kas notiek pirms un pēc, un pulkstenis kļūst par rīku, kas palīdz to izteikt skaitļos.
Vispirms pilnas stundas
Mazais rādītājs rāda stundu, lielais — minūtes. Kad lielais rādītājs ir augšā pie divpadsmit, ir „pilna stunda”, un mazais rādītājs norāda, kura. Šī viena doma ir pietiekama pirmajām nedēļām; ar minūtēm un pusstundām var nesteigties. Kad bērns droši nosaka pilnas stundas, pievienojiet pusstundas, bet ne ātrāk.
Papīra pulkstenis
Izgriežams pulkstenis ar kustīgiem rādītājiem ļauj bērnam pašam uzstādīt laiku, un tas ir daudz efektīvāk nekā skatīties uz gatavu attēlu. „Uzstādi pusdienu laiku!” ir labāks uzdevums nekā „Cik ir pulkstenis attēlā?”, jo bērns darbojas ar rokām un redz, kā rādītāji mainās, kad tos pagriež. Ja pulksteni ielaminē vai pielīmē pie kartona, tas kalpos ilgi.
