Attīstība un emocijas
Kā runāt ar bērnu par sajūtām
Nosaukt, neizvairīties un nevērtēt. Vienkārši vārdi, kas palīdz bērnam saprast to, ko viņš jūt.
· 2 min lasīšanai
Bērns, kurš kliedz, nav slikts — viņš nezina, ko darīt ar to, ko jūt. Mazie bērni jūt tikpat stipri kā pieaugušie, bet viņiem vēl nav vārdu, ar kuriem to izteikt, tāpēc sajūtas bieži iznāk caur ķermeni: kliegšanu, raudāšanu vai spītīgu pretošanos. Vārdi sajūtām ir viena no svarīgākajām prasmēm, ko varam viņam iedot, un tos var sākt mācīties jau divu trīs gadu vecumā.
Nosauciet sajūtu
„Tu esi dusmīgs, jo tornis sabruka.” Nosaukta sajūta kļūst mazāk biedējoša, jo bērns saprot, ka kāds viņu redz un saprot. Viņš uzzina, ka tam, ko viņš jūt, ir vārds — un ka par to var runāt, nevis tikai just. Ja nosaucat sajūtu pareizi, bērns bieži pamāj vai sāk stāstīt vairāk; ja kļūdāties, viņš jūs izlabos, un arī tas ir labi.
Sajūta, kas nosaukta, kļūst mazāka.
Neizvairieties no grūtajām
„Nebēdā” un „nav jau tik traki” liek bērnam domāt, ka bēdas ir nepareizas un ka tās jāslēpj. Labāk sakiet: „Es redzu, ka tev ir skumji. Es esmu šeit.” Šie vārdi nenovērš bēdas, bet dod bērnam drošību, ka viņš tajās nav viens. Tieši drošība ļauj sajūtai nonākt līdz galam un aiziet pašai.
Sajūtas un krāsas
Mazākiem bērniem ir vieglāk sajūtu uzzīmēt nekā izstāstīt. Kādā krāsā ir prieks? Kur ķermenī dzīvo bailes? Zīmējums atver sarunu, kurai vārdu vēl nav, un ļauj bērnam parādīt to, ko viņš nevar pateikt. Pēc zīmēšanas pajautājiet: „Pastāsti man par šo krāsu” — un klausieties, neinterpretējot un nevērtējot.
